Pievienots: 04.02.2025

Jaunas izstādes Cesvaines pagasta Kraukļu bibliotēkā

Apmeklē Cesvaines pagasta Kraukļu bibliotēku un apskati jaunās izstādes!

Ritas Mednes ežu kolekcija

Manā jeb precīzāk Medņu ģimenes ežu kolekcijā ir ap 300 eksemplāru. Tie ir visdažādāko izmēru, formu, krāsu, materiālu adataiņi, kuri dzīvo pa visu māju un arī pagalmā. Ja sākumā kolekcija bija vairāk vai mazāk mana, tad tagad arvien jaunu kolekcijas priekšmetu dzenāšanai pa visām vietām arī ārpus Latvijas ir pievērsušies arī draugi un radi, jo, ja kaut kur ierauga ezi, tad tas agrāk vai vēlāk nonāk Cesvainē pie manis kādā plauktā.

Kā tas sākās? Tālajā 2006.gadā vēl studēju universitātē, tolaik mēdzu pārņemt teicienus no izlasītajiem darbiem. Nemāku atbildēt, no kura literāra darba bija šis, bet manā leksikā tolaik bieži bija dzirdams: „Arī ezītim gadās paklupt.”.  Protams, tas tika lietots daudz un bieži. Vasarā beidzu augstskolu un rudenī devos uz Īriju. No draugu kompānijas viens man bija uzzīmējis ezīti kā sveicienu un aizmugurē bija vārdi, ka „ezītis stāv cieši ar abām kājām uz Latvijas zemes un aicina atpakaļ”. Tā nu pagāja pāris mēneši un mēs ar vīru atgriezāmies Latvijā un sākām dzīvot Rīgā. Vajadzēja uz veikalu un mēs aizbraucām. Es nocilāju plauktā mīksto mantiņu ezīti, bet vīrs ieraudzīja plakano televizoru, kam bija akcijas cena. Tā nu tapa vienošanās – viņš tika pie televizora, bet es pie Sizes.

Pirmajiem ežiem, kas nonāca pie mums, bija pat vārdi – Size, Paulītis, Saimniecīte, Malvīne, Lakatiņš, Ķermenītis u.c

Kā mēs Cesvainē māju pirkām? Ieraudzījām sludinājumu, pēc fotogrāfijām – viss skaisti, braucam skatīties. Piebraucam pie attēlā redzamās ēkas, skatos – aiz žoga pagalmā liela eža figūra. Smējos vīram, ka tā ir zīme – māja jāņem. Beigās izrādījās, ka māja ar ezi pagalmā ir skats no loga, tomēr ar savu māju ieguvām vislabākos kaimiņus ar visu ezi un žogu.

Kolekcijā ir gan mīkstās rotaļlietas, krūzītes, krājkases, galda piederumi, puķupodi, dārza figūras, suvenīri, eglīšu mantas, virtuves piederumi, pakaramie, dvieļi, zeķes, t-krekli, sveces u.c. Daudzus no priekšmetiem lietojam mājās ikdienā, tāpēc šeit, izstādē, tie nav salikti.

Maija Jaunbērziņa. Gleznu izstāde "Dvēseles sauciens".

Mana dzimtā vieta no mammas puses ir gleznainajā Tirzā un mamma Zaiga Apinīte daudzus gadus strādāja bibliotēkā.

Pašreiz es strādāju Mārcienas bibliotēkā Madonas novadā.

Pirms septiņiem gadiem atnācu dzīvot uz Madonu. Es mīlu šo pilsētu. Te ir tik daudz iedvesmas, tik daudz krāsu. Es jau zinu, kur pavasaros zied kuplākie un skaistākie ceriņi. Mani uz Madonu atveda liktenis.

Māksliniece, uz jautājumu par sevi un gleznošanu saka:" Gleznošana ir mans dvēseles sauciens. Man šķiet, ka cilvēki jau nedzīvo tikai no maizes vien. Kad it kā dzīvē Tev viss ir, bet tomēr kaut kā pietrūkst un Tu vari izteikt sevi šādi. No bērnības jau es visu uztveru krāsās. Es gleznoju tikai gaismā – dienas gaišajā laikā. Man ļoti patīk gleznot ārā. Mani iedvesmo dabas ritmi, skaņas, krāsas. Ziemā ir liels krāsu ierobežojums, bet vasara ir pateicīgāka gleznošanai – vismaz man. Man ir grūti gleznot ziemu, bet es mācos. Man gribas dot cilvēkiem gaismu, krāsas, pozitīvo, smaidus. Gribētos, lai cilvēks, kurš skatīsies uz manām gleznām, ieraudzītu mirkli. To – ko viņš varbūt nepamana. Varbūt viņam paliks priecīgāk dzīvot. Varbūt noliks malā to savu problēmu tumsu un gaisma liks viņam justies mazliet labāk. Gleznošana ir gaismas redzēšana, saskatīšana.

Mans otrs lielais vaļasprieks ir grāmatas – un mans pašreizējais darbs Mārcienas bibliotēkā to tikai apliecina. Cilvēkam ir jāpiedzīvo arī sliktais un skumjais savā dzīvē,  laiks, kas mums ir dots, ir jānovērtē. Novēlu ieraudzīt to mirkli, kad kaut kas plaukst, zied, smaržo un ka tas atbalsojas Tavā dvēselē. Ieraudzīt ikdienā to mazo skaistumu. Un tajā mirklī Tava dvēsele zied.”