Pievienots: 27.03.2023

1949. gada 25. martu atceroties

Katru gadu marta beigās ir kāds datums, kad reizē ar pavasara atnākšanu pieminami traģiski brīži, kas skāruši lielu daļu latviešu tautas. 1949. gada 25. martā bija pienākusi diena, kad no savām mājām bija jāaizbrauc ļoti daudzām ģimenēm, arī ar zīdaiņiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, ieskaitot smagi slimos un tos, kuri paši paiet nevarēja. Piemēram, no Cesvaines pagasta vien tika izvesti 125 cilvēki (no visas tagadējās Cesvaines apvienības teritorijas kopā tika izvesti 428 cilvēki, viena ceturtā daļa no visiem – bērni). Kopumā no Cesvaines stacijas ešelonā izvesti apmēram 800 cilvēki (arī no apkārtējiem pagastiem). Izsūtāmo manta tika pasludināta par konfiscētu, izņemot to, ko cilvēki paņēma līdzi tālajā ceļā, lai gan apjukums par notiekošo visbiežāk bija tik liels, ka līdzi netika paņemts gandrīz nekas, tikai tas, kas uzvilkts mugurā.

1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru Padome pieņēma slepenu lēmumu, kurā noteica ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: „kulaki” un viņu ģimenes, bandīti (domāti mežabrāļi jeb partizāni), nacionālisti un viņu ģimenes, jau notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, kā arī bandītu atbalstītāji un to ģimenes locekļi. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un martā. Kopumā no Latvijas izsūtīja apmēram 44 000 cilvēku. Galvenais nolūks bija atbrīvot šīs teritorijas no tiem, kuri varētu izvērst kādu pretpadomju darbību un pretoties pēc Padomju Savienības uzvaras II pasaules karā oficiāli ieviestajai kārtībai. Pēc Padomju Savienības līdera Josifa Staļina nāves 1953. gada martā režīms pamazām kļuva brīvāks. Lielu daļu 1949. gadā izsūtīto atbrīvoja 1956.–1958. gadā, un vairākums no viņiem atgriezās Latvijā. Īpašumu neatdeva un nekompensēja. Daudziem nebija atļauts atgriezties mājās vai pat savā dzimtajā pagastā, ja vietējās saimniecības vadība to aizliedza.

Ir daudz stāstu par to laiku, un tie liecina par sajūtām un pārdzīvojumiem. Lai gan dažkārt līdz brīdim, kad izsūtītie atgriezās Latvijā, bija pagājuši pat 8–9 gadi, vēlme atkal būt dzimtenē bija ļoti spēcīga.

Atceroties traģiskos notikumus, publicējam dažus fragmentus no mūsu krājumā esošajām atmiņām.

Raita Kļaviņa (izsūtīta 9 gadu vecumā): „Cesvaines stacijā bija daudz lopu vagonu, tur arī mums visiem lika iekāpt. Pa mazu lodziņu varēja redzēt apkārtni. Vilcienā bija daudz cilvēku, visiem bija ļoti šauri, saspiesti. Varēja gulēt vai sēdēt, bet pakustēties nevarēja. [..] Aizbraucām līdz stacijai Tigda. Ģimenes, kurās bija jauni un stipri cilvēki un nebija mazgadīgu bērnu, atlasīja uz meža darbiem, bet pārējos aizveda uz kolhoziem.” Ģimene atgriezās 1957. gada aprīlī, pārdevuši visu iedzīvi, jo atpakaļ par velti neveda.

Inta Matisone (dzimusi Ozoliņa) (izsūtīta no 8. klases): „Kādā marta nogales vakarā, pārnākot mājās no skolas, uzzināju, ka dienā mājās ir bijuši krievu zaldāti, lai konstatētu, kā var iebraukt, kā var izzināt, vai bērni nākot mājās vai nakšņojot skolā. Nevienam neienāca prātā, ar ko tas bija izskaidrojams. Tāpat es biju ievērojusi, ka, tā kā vēl bija dziļa ziema, pēdējās dienās intensīvi tika izrakti ceļi no sniega. [..] Cesvainē mūs novietoja pagastmājā. Pievakarē ar mašīnu mūs aizveda uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja kādi 50–60 lopu vagoni. [..] Mūsu pienākums bija sagatavot taigā malku. Noskatījāmies sausas priedes un lapegles, sazāģējām un tad no kalna ripinājām lejā. Mums nebija ne radio, ne elektrības. Pēdējos gadus uzlabojās dzīves līmenis, jo bija iespēja iegādāties siltākas drēbes un apavus. Mūs atbrīvoja 1956. gada augustā, decembrī atgriezāmies savā dzimtajā Cesvainē.”

Helēna Kampe (izsūtīta 17 gadu vecumā): „Darbs bija smags. Mūsu ģimene nokļuva meža izstrādes punktā. Vismaz kādu rubli varēja nopelnīt, lai gan grūti bija bezgala. [..] Ja runā par pārdzīvojumiem, tad pietiktu ar pāris vārdiem: no rīta modāmies ar domu par Latviju un ar tādu pašu domu vakaros gājām gulēt.” Helēnas vecāki Latvijā atgriezās 1957. gada pavasarī, bet pati – vasarā, jo vēlējās pabeigt medmāsu skolu Blagoveščenskā.

Pilnīgi atzīti par nevainīgiem izsūtītie tika pēc 1988. gada, bet laiku, dzīves un mājas, kas tika izpostīti pa prombūtnes gadiem, neviens nevar atdot.

Informāciju apkopoja Cesvaines pils vēsturniece Rita Medne, Viļņa Špata foto no 2023. gada 25. marta atceres pasākumiem